Pizas pastarā tiesa

Pizas pastarā tiesa

Zigfrīds fon Fēgezaks (Siegfried von Vegesack) ir viens no pazīstamākajiem Baltijas vāciešu rakstniekiem. Dzimis 1888.gada 20.martā Lorberģu muižā netālu no tagadējās Igaunijas robežas. Viņa māte dzimusi Kampenhauzena (von Campenhausen), ir ar dziļām saknēm Latvijā, īpaši Vidzemē. Zigfrīds fon Fēgezaks uzauga savā dzimtajā mājā, vēlāk mācījās Rīgā un studēja Tērbatā. Pēc Pirmā pasaules kara viņš nonāca Bavārijā, kur pavadīja atlikušo mūžu līdz pat savai nāvei 1974.gada 26.janvārī. Fēgezaks ir vairāk nekā 30 romānu, ceļojumu aprakstu un rakstu krājumu autors. Divi no nozīmīgajiem – “Baltiešu gredzens” un “Senči un pēcteči”, kā arī vairāki īsstāsti veltīti Latvijai un tās vēsturei. Ar tiem viņš kļuvis pazīstams arī latviešu lasītājiem. Fēgezaks īpaši pazīstams kā cilvēku, sadzīves un vides raksturotājs, kā asprātīgs novērotājs. Bet “Pizas pastarā tiesa” ir gluži citāda rakstura darbs. Autors šo darbu sacerēja 1947.gadā. Tātad laikā, kad savu dzimteni viņš bija zaudējis uz visiem laikiem, savukārt adoptētā dzimtene Vācija bija kara nopostīta, bet mīļākais dēls kritis frontē. Tikmēr Nirnbergā notika process, kurā masu slepkava-uzvarētājs tiesāja masu slepkavu-zaudētāju, savukārt “taisnīgie” šajā izrādē piedalījās, ignorējot visu, ko itin labi zināja. Šajā brīdī Fēgezakam varēja likties, ka Rietumu civilizācijai, kas dudzmaz balstās uz kristīgās ticības ētiskajiem principiem draud bojāeja un jauna atpestīšana kļuvusi nepieciešama. Savu alegorisko leģendu Latvijā 1880.gadā dzimušais Fēgezaks ir “novietojies” dziļos viduslaikos, bet personāžus ņēmis no Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas.” Gadus vēlāk, saņemot godalgu par savu literāro darbu, Fēgezaks teica uzrunu, ko nosauca par “Mans ticības apliecinājums”. Tajā viņš vienkāršos, viegli saprotamos vārdos izklāsta savu skatījumu uz visbūtiskāko metafizisko jautājumu – esamības jēgu. -Pēteris Bolšaitis

12.00 Eiro
ielikt grozā